Ar lielu pārsteigumu atklāju, ka Jelgavā beidzot laikiem atbilstoši, ierīkots skvēriņš, kurā gribētos piesēsties un izbaudīt laiku. Protams ne jau viss ir tik ideāli, bet ceru, ka tas varētu būt labs piemērs turpmākiem darbiem pilsētā.
Jelgavā atpūtas vietas pārsvarā ir ierīkotas tā, ka tās neraisa īpašu vēlmi tajās aizkavēties. Viņas parasti izveidotas pie gariem, taisniem gājēju posmiem, it kā tās būtu maģistrālās ielas. Piemēram, Driksas un Lielupes promenādēs. Gari taisni posmi, kas nerada mājīgumu sajūtu. Ir protams daži izņēmumi – Pasta salas tālākais (!!!) gals, Lielupes promenādes tālākais (!!!) galā un Pasta salas sākumā skvērs, kur izvietots keramiskās skulptūras. Gājēju celiņi tur veido nostūrus, kuros var it kā palikt viens un mierīgi palasīt grāmatu. Pārējās vietās ir jāsēž uz soliņiem, kuriem visu laiku traucās garām cilvēki, riteņbraucēji, skrējēji. Tā it kā sēdi lielceļa malā. Nekāda mājīguma. Ir jau atšķirība starp sakārtots un lietojams.
Toties skvērā pie muzeja celiņi nav veidoti, kā taisnās maģistrāles. Celiņi veidoti pusaplī, speciāli izveidota niša soliņiem. Ejot garām neviltoti gribās apstāties un piesēst. Skvēra bruģis izvēlēts neuzkrītošs, dažādās krāsās un formas. Soliņi izskatās gan moderni, gan vietai atbilstoši konservatīvi. Pa lielam pirmā sakarīgāka atpūts vietiņa.
Vēl vairāk priecē tas, ka skvēra noformējuma izstrāde tika uzticēta LLU VBF ainavistu (ainavu arhitektūras un plānošanas katedra) profesorei un vadošai pētniecei Aijai Ziemeļniecei. Beidzot LLU izpelnījās uzticību no pilsētas un nepievīla to. Pieprasu dot vairāk uzdevumu LLU ainavistiem! Viņiem pieredze, mums moderna pilsēta cilvēkiem!!!
Un no mīnusiem. Kojas aplupušā siena, vecs sarūsējis žogs no Akadēmijas ielas (nost ar žogiem), miskastes pie muzeja stāvvietas un tie divi veci, aplupuši soliņi pie Ģederta Eliasa pieminekļa, kurus parasti izmanto brīvdomātāji-filozofi, kuri lieto degmaisījumus bez akcīzes markām. Soliņi ir savu nokalpojuši un tos vienkārši jānomaina.
Ierakstīt komentāru